SAVUS DARBUS

RADĀM, PATUROT PRĀTĀ TO, KA: JEBKURA VIETA IR TEMPORĀLA. KATRA ESOŠA SITUĀCIJA IETVER MAINĪŠANĀS IESPĒJAMĪBU. UZSKATĀM, KA: ARHITEKTŪRAS UZDEVUMS NAV ŠOKĒT SKATĪTĀJU. LABU ARHITEKTŪRU BIEŽI VIEN VAR ĪSTI „IERAUDZĪT”, PASKATOTIES UZ TO OTRO REIZI, UN VĒL ILGĀK TO GRIBAS SKATĪT TREŠOREIZ.

UN TOMĒR

EMOCIJAS. ARHITEKTŪRA NAV IEDOMĀJAMA BEZ EMOCIJĀM. ARHITEKTŪRA IR PIEDZĪVOJUMS – VAI PĀRDZĪVOJUMS. ARHITEKTŪRA IR INSCENĒJUMS, TRĪSDIMENSIJU SKATUVE, KURĀ KUSTAS GAN ĶERMENIS, GAN GARS. BEZ TAM: STILS MODE MAINĀS, BET STILS PALIEK. ŠIS TEICIENS ATTIECAS UZ DAŽĀDIEM DZĪVES ASPEKTIEM. STILAM NAV ARĪ NEKĀDA SAKARA AR NAUDU.TĀ IR ESTĒTISKA IZPĒTE; IZSMALCINĀTĪBA, KVALITĀTES UN SEVIS KĀ INDIVĪDA APZINĀŠANĀS.

MINIMĀLISMS

DAUDZI CILVĒKI DOMĀ, KA MINIMĀLISMA ARHITEKTŪRA IR MAZLIET VĒSA UN STERILA. TIEŠI PRETĒJI, MINIMĀLISMS IR IDEJA, KAS PIEĻAUJ NEPIESĀRŅOTU UZTVERI. ŠĪ MINIMĀLISTISKĀ SAJŪTA NEIZAUG NO DOMINANTA ARHITEKTŪRAS STILA, BET DAUDZ VAIRĀK NO VĒLĒŠANĀS RADĪT SKAIDRAS UN FUNKCIONĀLAS FORMAS UN TELPAS, KURAS KALPO KĀ FONS TAM, KAS ŠAJĀS TELPĀS NOTIEK. FORMĀLA VIENKĀRŠĪBA PIEPRASA INTELEKTUĀLU STINGRĪBU UN ESTĒTISKU ACUMĒRU.